Piena produktu veidi.

Jau no agras bērnības mēs esam pazīstami ar dažādiem piena produktu veidiem. Kefīrs, saldējums, rjaženka, biezpiens, krējums, paniņas – diez vai mūsu valstī atradīsies cilvēks, kurš tos nepazīst.

Ja neņem vērā vispazīstamākos piena produktus, tad visā pasaulē mēs varam tos skaitīt vēl daudzos simtos (dažādās siera šķirnes pat neņemsim vērā, kaut arī daudzas no tām tiek pagatavotas pēc ļoti atšķirīgām tehnoloģijām). Katrai piena produktu grupai ir atšķirīgas īpašības un katra no tām satur savu specifisko, noderīgo īpašību klāstu.

Bet, bieži vien mums, pat visparastāko piena produktu izgatavošana, ir liels noslēpums. Piemēram, kā lai atšķir rjaženkas pagatavošanu no kefīra pagatavošanas? Vai biezpiena pagatavošanu no krējuma pagatavošanas? Daudzi no mums to pat iedomāties nevar. Tāpēc, tagad mēs piedāvājam iespēju, īsumā ielūkoties uz visizplatītāko piena produktu izgatavošanu un iepazīties ar to galvenajām īpašībām.

Piena produktu kvalifikācija.

Piena produkti, kuri tiek pagatavoti no separēta piena.

Par piena separēšanu sauc procesu, kura laikā atdala vienus piena struktūras komponentus no citiem komponentiem. Visplašāk pazīstamie separētā piena produkti ir:

  • Saldais krējums – no pamatmasas atdalīti piena tauki. Svaigā pienā saldais krējums parasti sakrājas trauka virspusē, tāpēc ka tam ir mazāks blīvums.
  • Sviests – saputots saldais krējums. Sastāvā ziņā saldais krējums ne ar ko neatšķiras no sviesta. Atšķirība ir tikai tā, ka saldajā krējumā tauki ir izšķīduši šķidrumā, bet sviestā – otrādi, šķidrums ir izšķīdis taukos. Tāpēc sviests ir daudz cietāks un blīvāks nekā saldais krējums.
  • Serums, kuru izmanto sieru un citu mājas ēdienu pagatavošanā. Serums parasti paliek pēc piena sarecēšanas un tā izkāšanas. Būtībā, tā ir tā šķidrā piena sastāvdaļa, kurā ir izšķīdušas olbaltumvielas un tauki.

Galvenā, tāda separētā piena produktu atšķirība ir spēja saglabāt piena īpašības, jo šeit nenotiek nekādas ķīmiskas reakcijas. Ja pienā tādas reakcijas notiek, tad mēs iegūstam skābpiena produktus.

Skābpiena produkti.

Pēc tam, kad pienā, lielāko daļu cukura ir paspējušas pārstrādāt veselas armijas pienskābes baktēriju, piens saskābst. Bet tas nenozīmē, ka tas ir pazaudējis savās vērtīgās īpašības. Tieši otrādi, daudzi no mums skābpiena produktus panes daudz labāk nekā svaiga piena produktus.

Vispazīstamākie skābpiena produkti:

  • Rūgušpiens – visvienkāršākais produkts. Tas ir saskābis piens bez piedevām. Tas ir vissenākais, cilvēkam pazīstamais skābpiena produkts.
  • Biezpiens. Būtība biezpiens ir tas pats rūgušpiens, no kura tiek atdalītā piena šķidrā daļa.
  • Siers – piena produkts, kuru iegūst termiski apstrādājot biezpienu.
  • Krējums – saskābis saldais krējums. Lai saldais krējums labāk skābtu tam pievieno klāt speciālu ieraugu. Kaut gan, arī bez tās, krējums sanāk vienkārši lielisks.
  • Kefīrs un jogurts – ļoti līdzīgi produkti, kurus iegūst raudzējot pienu, no kura tika atdalīts saldais krējums. Pagatavojot kefīru izmanto baktērijas, raugu, nūjiņas, bet gatavojot jogurtu – visu uztic visparastākajām piena baktērijām.

Eksistē vēl liels daudzums skābpiena produktu, kurus mēs iegūst no dažādiem mājdzīvniekiem, dažādām piena šķirnēm, bet tie mums ir mazāk pazīstami.

Uzmanība jāvelta arī tam, ka daudzi piena produktu veidi mūsdienās tiek pagatavoti uz mūsdienīgām un jaudīgām tehnoloģijām un to popularitāte un kvalitāte bieži vien neatšķiras no tradicionālajiem produktiem.

Pasaules dārgākais piens

Piena cenas Latvijā ir sākot no 40 līdz 1 Eiro par litru, kur vidējās cenas parasti ir 60 līdz 80 centi litrā, un šāda piena cena tad arī mums visiem ir pierasta un liekas visai pieņemama, bet citās pasaules vietās piens ir krietni vien dārgāks un tā tas it sevišķi ir lielajās pilsētās, kur piens ir jāved tālus gabalus līdz veikalu plauktiem un, ja jūs vēlaties iegūt svaigu pieni tad tas būs vēl dārgāks.

Bet šodien stāsts nav par to, bet gan par pienu, kas maksā 40 Eiro par vienu litru un tas ir Japānas Tokijas reģionā bāzētās kompānijas Nakazawa Foods radījums, kur govis tiek slauktas tikai vienu reizi nedēļā un tikai vienā noteiktā laikā rītausmā, kad šīm govīm ir paaugstināti melatonīna hormona līmeņi un tas tad arī atspoguļojoties pienā. Tokija jau tā ir pazīstama kā viena no dārgākajām pilsētām pasaulē, kur visas preces noteikti nav lētas, bet piens, kas maksā 40 Eiro par litru pat viņiem ir šoks un tā ir līdz pat 30 reižu lielāka cena nekā parastajam ikdienas pienam. Šis “īpašai” piens pēc slaukšanas 6 stundu laikā tiek piegādāts uz veikaliem, kur tas pārdodas. Šādam pienam ar papildus melatonīnu iedarbība tiek pasniegta, kā nomierinoša, stresu mazinoša un dažiem cilvēkiem pat ir spējusi novērst depresiju, jo melatonīns arī tiek ražots mūsu smadzenēs kur tas ir atbildīgs par garastāvokļa un emociju regulāciju. Šis piens tiem pasniegts, kā pieaugušo piens, kuru jālieto cilvēkiem, kas dzīvo stresa pilnu dzīvi ar nemitīgiem pārdzīvojumiem un dēļ šī melatonīna sastāva kas ir pat 4 reiz augstāks kā parastajā pienā tad arī šim piena produktam vajadzētu palīdzēt nostabilizēt garastāvokli un mazināt stresu.

Es nezinu, kā jūs bet es nebūtu gatavs maksāt 40 Eiro par vienu litru piena pat ja tam klāt būtu kofeīns vai nikotīns, kas to radītu par enerģijas dzērienu, jo tā vienkārši ir pārāk liela naudas summa ko maksāt par produktu, kas ikdienā ir vairākus desmitus reižu lētāks. Lai iegādātos šādu pienu man pat būtu jāņem ātrais kredīts lai es varētu samaksāt to naudu par vienu piena paku, un tāpēc man liekas, ka tās ir pilnīgās muļķības, bet visticamāk, ka bagātnieki, kuriem nav kur naudu likt tad arī šo pienu pirks un domās, ka tad tiešām viņiem palīdz nomierināties, lai gan nav veiktas nekādas izpētes vai zinātniski pētījumi vai tā tiešām ir.

Pasaule paliek aizvien trakāka un trakāka un 40 Eiro par litru piena varētu būt viens no trakākajiem jaunumiem, ko es esmu dzirdējis nu jau kādu laiku!

Piena industrija Latvijā

Latvijā piena nozare ir viena no lielākajām lauksaimniecības nozarēm un kopumā sastāda aptuveni 25 no visas lauksaimniecības apgrozījuma un piena produktu ražošanai tiek izmantots pat 50% no lauksaimniecībā apstrādājamās zemes. Latvijā jau 19. gadsimtā strauji attīstījās piena industrija un zemkopji pārgāja no dažādiem citiem darbiem tieši uz piena ražošanu, bet pašlaik 2015. gadā Latvijā ir vidēji 160 tūkstoši govju, bet gada laikā katra no šīm govīm vidēji saražo, jeb izslauc vairāk kā 5800 kilogramus piena. Pirms Krīzes 2008. gadā piena nozare bija vēl lielāka, bet kāpjot iekšzemes pirktspējai un arī eksporta sarukums ietekmēja šo nozari un tā samazinājās. Bet nu, kad esam beidzot izkļuvuši no ekonomikas sarukuma, tad 2014. gadā radās atkal citas problēmas un tika samazināts eksporta tirgus uz Krieviju, jo tika ieviests embargo saistībā ar Eiropas un Krievijas saasinātajām ģeopolitiskajām attiecībām.

Pienu mēs, Latvieši, lietojam gan vienkārši kā produktu, gan kā sieru, biezpienu, kefīru, krējumu un arī ar dažādiem citiem produktiem. Tieši tāpēc arī, kad tik lielā nozarē iestājas sarukums, un pienu no ražotājiem, jeb lauk saimniecībām iepērk zem to pašizmaksas, tad šādas ziņas ātri vien nonāk plašsaziņas medijos. Piena nozarē pēdējo gadu laikā esot ieguldīti vismaz 200 miljoni Eiro, un ne jau visa šī nauda nāca no peļņas, bet gan no investīcijām un arī kredītiem. Liela nauda tika ieguldīta dažādu iekārtu attīstībā, kā arī nozares efektivitātes palielināšanai un 2012. gadā arī valdība pieņēma likumprojektu par piena industrijas attīstību līdz 2020. gadam, kurā tika plānots samazināt mazo lauksaimniecību ( 1-5 govis) īpatsvaru un palielināt vidējo lauksaimniecību (5 līdz 50 govis) un lielo lauksaimniecību īpatsvaru ( vairāk kā 50 govis). Bet tagad, ar 2014 un 2015 gada piena nozares krīzi ir iestājies izmaiņu pagrimums un katram piena ražotājam ir ja’turas pie tā, kas viņam ir un arī piena iepirkums krietni vien samazinās, tāpēc, ka pieprasījums ir krities, bet piedāvājums ir nemainīgs.

Protams, ka piena nozarē strādājošie sūdzas un vēlas iegūt pat līdz 700 miljoniem lielu pabalstu, bet, es uzskatu, ka šis ir bizness, un tāpēc, tie, kas šajā biznesā ir iesaistījušies paši ir vainīgi, ka pirms to darīja, kārtīgi neizpētīja to, ka liela daļa no piena tirgus ir eksports un tas nav tik droši, kā iekšzemes patēriņš. Biznesā neviens neprasa pabalstus un papildus naudu, ja samazinās tirgus vai ir kādas izmaiņas, jo tikai stiprākie izdzīvo un tie, kas māk adaptēties un izmainīt savu biznesu tikai tie būs tie stiprākie, kas spēs izdzīvot. Un arī piena pārstrādātāji paši ir vainīgi, ka ir izveidojuši vairāk kā 40 dažādus piena pārstrādes uzņēmumus, kas noteikti vienai Latvijai ir par daudz, un tāpēc tagad, kad apgrozījums krīt, tad nu visi šie uzņēmumi zaudē naudu un prasa palīdzību no valsts un no Eiropas fondiem. Protams, Eiropas attiecības ar Krieviju ir galvenais iemesls šī eksporta sarukumam, bet šeit arī var strīdēties par to ko un kā un izmaiņas šajā sakarā nebūs, tāpēc piena ražotājiem un pārstrādātājiem ir jāmēģina atrast citus noieta tirgus un izdzīvot ar to, kas ir iespējams.