Ir piens? “Got milk?”

“Ir piens?” ir Amerikā ļoti slavena piena reklāmas kampaņa, kura aizsākās jau tālajā 1993. gadā un kopš tā laika ir visai ievērojami palielinājusi piena industrijas apjomus ar smieklīgām un interesantām reklāmām. Šī kampaņa aizsākās kad Kalifornijas piena industrijas pārstāvji saprata, ka daudz un dažādi produkti sāk pārņemt viņu industriju un kopējais piena pirkšanas apjomus krītas. Pēc šī fakta noskaidrošanas viņiem bija jāsāk domāt par to, kā situāciju mainīt, jo parastās reklāmas, kur cilvēki dzer pienu vairs nebija efektīvas, jo dažādi saldie dzērieni un tas pats sojas piens bija daudz interesantāki un šiem produktiem bija labākas reklāmas kampaņas.

Tas pie kā viņi nonāca tad lūk ir šīs reklāmas kampaņas, kur galvenais sauklis ir “Ir Piens?” kas ir pietiekoši vienkāršs, lai to varētu atcerēties jebkurš, bet tajā pat laikā pasaka tik daudz un tieši šis fakts, ka tas ir pat nedaudz gramatiski nepareizs padara to vēl pamanāmāku. Kalifornijas piena industrija sadarbojās ar mazu reklāmas aģentūru ar nosaukumu “Goodby Silverstein & Partners” un tieši šī ciešā sadarbība tad arī radīja vienu no ikoniskākajām reklāmas kampaņām pasaulē. Tas, cik daudz šī reklāmas kampaņa palielināja piena patēriņu ir grūti nosakāms, jo piena industrija ir milzīga un tajā ir iesaistīti simtiem un pat tūkstošiem uzņēmumu un lai uzzinātu patiesos reklāmas kampaņas apjomus būtu jānosaka visu šo uzņēmumu apgrozījums pirms un pēc šīs kampaņas, bet pat tas nebūtu pilnīgs, jo piena lietošanas apjoms mainās gan ar gadalaikiem gan pat pa mēnešiem. Bet tas vien jau, ka cilvēki vēl pat pēc 20 gadiem pēc šīs kampaņas aizsākšanas zina šo saukli liecina, ka tas ir iesēdies dziļi viņu smadzenēs un, iespējams, ieraugot veikalā piena paku viņi aizdomājas par visām tām reklāmām un tad arī ir lielāka iesēja, ka viņi šo produktu nopirks CocaCola vai kāda cita dzēriena vietā.

Mums Latvijā šādas piena reklāmas gan nav redzētas, tomēr mums pēdējā laikā ļoti aktīvi reklamējas visi nebanku kreditori ar saviem interneta ātrajiem kredītiem, un arī šeit uzņēmumi izmanto dažādas stratēģijas lai tikai piesaistītu klientus. Būtībā jau jebkura reklāma tiek veidota, lai iespaidotu klientus iegādāties to produktu, kas tajā tiek reklamēts, un, lai gan mēs dzīvojam brīvā pasaulē un teorētiski varam iegādāties ko vien vēlamies, tomēr reklāmas un reklāmdevēji ir tik daudz, ka no visām pusēm mums ikdienā tiek bombardētas ziņas par vienu vai otru produktu. Un kad mēs ieejam veikalā, tad jau lielākā daļa no izvēles ir izdarīta pirms mums un, ja mēs kārtīgi nepadomājam, tad paķeram pirmo produktu, kas ir pieejams.

Tāpēc nākamreiz, kad tu iegādājies kādu produktu padomā par to, kur tu to esi reklāmā redzējis un pat tad, kad tu pērc pienu paskaties vai tu labāk pērc pienu, kas ir ražots tavā pilsētā vai tieši otrādi pienu, kura iepakojumu tu esi redzējis kādā reklāmā.

Sojas piens

Piens ir viena no tām lietām, ko cilvēki izmanto daudz nu dažādos ēdienos gan gatavos gan ēdiena gatavošanās sākot no siera un biezpiena un beidzot ar jogurtu un kartupeļu putru. Un, protams, piens var tikt izmantots arī vienkārši, kā dzēriens, jo tajā ir daudz un dažādas minerālvielas un dažādi citi labumi, kas to padara veselīgu un ķermenim ļoti noderīgu. Bet ne visi cilvēki var dzert pienu un ēst piena produktus, jo ir gan tādas slimības, kā laktoze, gan arī cilvēki bieži vien izvēlas neuzņemt dzīvnieku gaļu un arī dzīvnieku produktus un ir tā saucamie vegāni. Un tad vienīgā alternatīva, kā uzņemt vismaz kaut ko līdzīgu pienam ir tieši sojas piens.

Sojas piens tiek veidots no sojas pupiņām, kas tiek izmērcētas karstā ūdenī un pēc tam izspiestas, lai iegūtu pienam līdzīgo šķidrumu. Sojas piens ir pilns ar proteīniem, olbaltumvielām un dažādiem vitamīniem, un, lai gan tas nav tikpat veselīgs, kā govs piens, tas tomēr ir pietiekoši labs, lai to varētu lietot ikdienā uzturā. Sojas piens jau tiek veidots pirms mūsu ēras, kur ķīnas apkārtnē pirmo reiz tas tika atklāts un sākumā tika ļoti maz izmantots. Bet ap 18 gadsimtu, kad tika izstrādātas dažādas metodes, kā šo pienu padarīt garšīgāku un veselīgāku to sāka izmantot lielos vairumos.

Sojas piens salīdzinot ar govs pienu ir ekonomiskāks, jo lai govs saražotu pienu tai vajag vismaz 25 kilogramus ēdiena dienā un līdz pat 50 litriem ūdens, un no šī daudzuma govs var saražot no 30 līdz 40 litriem piena. Bet tajā pat laikā tajā laukumā, kas tiek izmantots govs ēdiena audzēšanai varētu uzaudzēt daudz vairāk sojas augu un no tiem iegūt sojas pupiņas un tālāk izveidot daudz vairāk šī piena. Protams, ir nepieciešams šo pienu pastrādāt un izvārīt, bet tad, kad tas ir izdarīts, šim pienam tiek izveidota tā īstā un neatkārtojamā garša.

Sojas piens, protams, netiek lietots tik pat lielos apmēros, kā govs piens, bet vegāni un veģetārieši, kā arī cilvēki, kuri nepanes pienu un piena produktus šo sojas pienu lieto tikpat daudz, cik mēs ikdienā lietojam īsto pienu un tā produktus. Ir daudz un dažādi pētījumi, kur viens saka, ka šis piens ir veselīgs, bet citi saka ka tas nav veselīgs un nav īsti skaidrs, kurš no šiem viedokļiem ir pareizais, tāpēc ir jābūt uzmanīgam un pašam jāizvērtē, vai sojas piena alternatīva ir pietiekoši laba, lai to lietotu īstā piena vietā. Bet vispirms ir jānopērk un jānomēģina šis piens, jo tas garšo pavisam savādāk un tāpēc dažiem tas var nepatikt, bet kādam citam, iespējams tas būs mīļākais dzēriens!

Piena industrija un piena cenas

Piens ir viens no tiem produktiem, ko Latvijas mājsaimniecības ikdienā lieto kā pirmās nepieciešamības preci un tāpēc arī, kā notiek izmaiņas piena un piena produktu cenā, tā tās uzreiz ir jūtamas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tieši tāpēc neseno notikumu rezultātā, kur Krievija liedza ievest savā valstī piena produktus no Latvijas, mūsu piensaimniekiem bija jāsāk samazināt cenas mazā pieprasījuma dēļ. Vietējais piena noiets ir krietni par mazu, lai nosegtu lielo saimniecību apgrozījumu, un eksports uz kaimiņvalstīm, kā Lietuvu un Igauniju arī pēdējā laikā ir apstājies, jo arī šo valstu piensaimnieki cenšas atbalstīt savējos tādā veidā samazinot iepirkumu no ārzemēm, pat tad, ja tas būtu lētāk, kā pašmāju piena iepirkums.
Latvijā vidēji, lai saražotu vienu litru piena ir nepieciešams iztērēt 24 Eiro centus, bet vidējā iepirkuma cena ir 29 Eiro centi, par kuru, tad lauksaimnieki pārdod šo saražoto pienu rūpnīcām, kas tālāk iepako, pārstrādā no nodod piena produktus veikaliem un vairumtirgotājiem. Bet neseno notikumu dēļ piena iepirkuma cenas nokrita no 29 centiem par litru līdz 25 vai pat 19 centiem, kas nozīmē, ka piena iepirkuma cena ir mazāka, kā tā ražošanas izmaksas, jo lai saražotu vienu litru ir nepieciešami 24 centi, bet ja piens tiek iepirkts par mazāku samaksu, tad lauksaimniekiem rodas zaudējumi. 24 centu pašizmaksu var iegūt aprēķināt lauksaimniecību vidējs izdevumus pārtikai, lauksaimniecības tehnikai, algām, degvielai un citām izmaksām, un tālāk izdalot šo skaitli ar pārdoto litru piena daudzumu. Protams, pilnīgi visa produkcija vienmēr netiek realizēta un tāpēc pašizmaksa ir nedaudz lielāka, bet tā rēķināt nedrīkst, jo jāskatās jau ir tas, cik daudz lauksaimniekiem ir ienākumu un izdevumu un vai viņu bizness vispār spēj veikt peļņu.

Viss šis nozīmē, ka Lauksaimniekiem, būtībā ir jāņem kredīti, lai spētu izvilkt šos grūtos periodus un nogaidītu kamēr tirgus nostabilizēsies vai arī vienkārši jāpamet šis bizness! Parasti lauksaimniekiem ir pieejami aizdevumi ar normāliem procentiem un nav gluži jāņem ātrie kredīti, bet no tā tālu nav, jo nereti, lai modernizētu savas lauksaimniecības šie cilvēki jau tā ir saņēmuši aizdevumus, kurus tad tie plānoja maksāt no šīs peļņas, kas tiktu gūta no piena pārdošanas, bet pie šāda tirgus stāvokļa to izdarīt būs visai neiespējami, jo gan piena iepircēji samazina cenas gan arī tie vienkārši nav spējīgi iepirkt tik daudz produkcijas, cik Latvijā tiek saražota.
Ja apskatāmies uz kopējo piena nozari redzams, ka Latvijā ik dienu vidēji tiek saražotas 2000 tonnas piena, bet tikai 1400 tonnu piena tiek pārstrādāts tepat Latvijā un pārējā produkcija tiek sūtīta uz ārzemēm, jo Latvijas piena produktu pirktspēja ir visai maza. Ja rēķinām, ka viena Kilograma cena ir vidēji 29 centi, tad dienā Latvijas piena tirgus apgroza aptuveni 580 tūkstošus Eiro, bet gada laikā šajā nozarē apgrozījums ir aptuveni 210 miljoni Eiro, kas noteikti nav no tiem lielākajiem, bet visticamāk, ka šī nozare kopumā ir viena no stabilākajām un nodarbina lielu daļu Latvijas iedzīvotāju. Protams, ka tālākā mazumtirdzniecības apgrozījuma apjoms ir daudz lielāks, jo ir daudz lielāki uzcenojumi, un pastāv dažādi piena produkti, ne tikai šķidrais piens savā pamata formā. Un kopējā siera, biezpiena, krējuma, sviesta utt nozare noteikti ir vismaz miljarda eiro apmērā, ja ne pat vairāk, un tāpēc mūsu valdībai noteikti būtu jāpievērš lielāka uzmanība tam, kas notiek mums apkārt un jāatbalsta piensaimnieki!