Piena industrija Latvijā

Latvijā piena nozare ir viena no lielākajām lauksaimniecības nozarēm un kopumā sastāda aptuveni 25 no visas lauksaimniecības apgrozījuma un piena produktu ražošanai tiek izmantots pat 50% no lauksaimniecībā apstrādājamās zemes. Latvijā jau 19. gadsimtā strauji attīstījās piena industrija un zemkopji pārgāja no dažādiem citiem darbiem tieši uz piena ražošanu, bet pašlaik 2015. gadā Latvijā ir vidēji 160 tūkstoši govju, bet gada laikā katra no šīm govīm vidēji saražo, jeb izslauc vairāk kā 5800 kilogramus piena. Pirms Krīzes 2008. gadā piena nozare bija vēl lielāka, bet kāpjot iekšzemes pirktspējai un arī eksporta sarukums ietekmēja šo nozari un tā samazinājās. Bet nu, kad esam beidzot izkļuvuši no ekonomikas sarukuma, tad 2014. gadā radās atkal citas problēmas un tika samazināts eksporta tirgus uz Krieviju, jo tika ieviests embargo saistībā ar Eiropas un Krievijas saasinātajām ģeopolitiskajām attiecībām.

Pienu mēs, Latvieši, lietojam gan vienkārši kā produktu, gan kā sieru, biezpienu, kefīru, krējumu un arī ar dažādiem citiem produktiem. Tieši tāpēc arī, kad tik lielā nozarē iestājas sarukums, un pienu no ražotājiem, jeb lauk saimniecībām iepērk zem to pašizmaksas, tad šādas ziņas ātri vien nonāk plašsaziņas medijos. Piena nozarē pēdējo gadu laikā esot ieguldīti vismaz 200 miljoni Eiro, un ne jau visa šī nauda nāca no peļņas, bet gan no investīcijām un arī kredītiem. Liela nauda tika ieguldīta dažādu iekārtu attīstībā, kā arī nozares efektivitātes palielināšanai un 2012. gadā arī valdība pieņēma likumprojektu par piena industrijas attīstību līdz 2020. gadam, kurā tika plānots samazināt mazo lauksaimniecību ( 1-5 govis) īpatsvaru un palielināt vidējo lauksaimniecību (5 līdz 50 govis) un lielo lauksaimniecību īpatsvaru ( vairāk kā 50 govis). Bet tagad, ar 2014 un 2015 gada piena nozares krīzi ir iestājies izmaiņu pagrimums un katram piena ražotājam ir ja’turas pie tā, kas viņam ir un arī piena iepirkums krietni vien samazinās, tāpēc, ka pieprasījums ir krities, bet piedāvājums ir nemainīgs.

Protams, ka piena nozarē strādājošie sūdzas un vēlas iegūt pat līdz 700 miljoniem lielu pabalstu, bet, es uzskatu, ka šis ir bizness, un tāpēc, tie, kas šajā biznesā ir iesaistījušies paši ir vainīgi, ka pirms to darīja, kārtīgi neizpētīja to, ka liela daļa no piena tirgus ir eksports un tas nav tik droši, kā iekšzemes patēriņš. Biznesā neviens neprasa pabalstus un papildus naudu, ja samazinās tirgus vai ir kādas izmaiņas, jo tikai stiprākie izdzīvo un tie, kas māk adaptēties un izmainīt savu biznesu tikai tie būs tie stiprākie, kas spēs izdzīvot. Un arī piena pārstrādātāji paši ir vainīgi, ka ir izveidojuši vairāk kā 40 dažādus piena pārstrādes uzņēmumus, kas noteikti vienai Latvijai ir par daudz, un tāpēc tagad, kad apgrozījums krīt, tad nu visi šie uzņēmumi zaudē naudu un prasa palīdzību no valsts un no Eiropas fondiem. Protams, Eiropas attiecības ar Krieviju ir galvenais iemesls šī eksporta sarukumam, bet šeit arī var strīdēties par to ko un kā un izmaiņas šajā sakarā nebūs, tāpēc piena ražotājiem un pārstrādātājiem ir jāmēģina atrast citus noieta tirgus un izdzīvot ar to, kas ir iespējams.